Intervija ar Metināšanas nodaļas skolotāju Tomu Plinti
28.04.2016
Tomu Plinti ikdienā varam sastapt Daugavpils Būvniecības tehnikuma Metināšanas nodaļas darbnīcā un teorētisko nodarbību kabinetā. Neilgu laiku atpakaļ pabeidzis vēl toreizējo Daugavpils Celtnieku profesionālo vidusskolu, viņš meistarīgi apguvis metinātāja prasmes un palicis strādat kā skolotājs.
Kā Tu nonāci DBT?
Pēc Ilūkstes 1. vidusskolas pabeigšanas sapratu, ka man patīk metālapstrāde un izlēmu apgūt metinātāja vai virpotāja profesija. Viens no paziņām man ieteica nākt mācīties uz tolaik vēl Daugavpils Celtnieku profesionālo vidusskolu par metinātāju, jo arī pats šeit bija mācījies. Tā arī iestājos. Pēc eksāmena nokārtošanas skolotājs Aleksandrs Jurkevičs piegāja pie manis un teica: “Redzu, ka esi prātīgs, nopietns puisis un ļoti labi metini. Tu labi runā latviski, tāpēc gribu piedāvāt tev strādāt par meistaru mūsu tehnikumā!” Teica, lai labi padomāju, jo atteikties jau varēs vienmēr. Es diezgan ilgi domāju un nolēmu pamēģināt. Direktore Ināra Ostrovska deva man šo iespēju, un tā es 2014. gada oktobrī sāku strādāt šajā tehnikumā par skolotāju.
Kāpēc esi tieši metināšanas nozarē, nevis auto, kokapstrādes vai kādā citā?
Par metinātāju gāju mācīties tāpēc, ka man patīk darboties ar metālu, tomēr viens no galvenajiem iemesliem bija vēlme iemācīties metināt priekš sevis, nevis diploma pēc. Tā kā maniem vecākiem pieder saimniecība, ik pa laikam kāds agregāts salūzt. Apkārtnē bija tikai viens metinātājs, pie kura bija garas rindas un diezgan dārgi pakalpojumi, tāpēc sapratu - ja es pats iemācīšos to darīt, varēšu metināt, cik man vajag un kad man vajag.
Kā tad ir būt par pedagogu audzēkņiem, kuri ir ne tikai tavā vecumā, bet pat vecāki par tevi?
No sākuma bija grūti pie tā pierast, bet laika gaitā tomēr apradu un sapratu, ka ar vecākiem cilvēkiem ir pat vieglāk strādāt, nekā ar pusaudžiem. Šobrīd starp maniem audzēkņiem ir tikai kādi 10 puiši, kuri ir jaunāki vai manā vecumā, pārējie ir krietni vecāki, taču tam šobrīd nav nozīmes.
Kas Tu būtu, ja nebūtu skolotājs?
Ja es nebūtu skolotājs, iespējams, turpinātu mācīties kaut ko saistībā ar metālapstrādi vai arī strādātu vecāku saimniecībā.
Darba gaitā noteikti ir gadījušies arī kādi kuriozi.
Sākumā daudzi skolotāji, kuri nebija informēti par jauno skolotāju, proti, mani, domāja, ka es ļoti bieži sajaucu kabinetus un nereti man teica “Puisīt, šeit ir skolotāju istaba!” un gribēja mani dzīt ārā, bet tie skolotāji, kuri mani pazina, par to smējās.
Ko vislabāk darīt brīvdienās pēc intensīvas darba nedēļas?
Ja ir labs laiks, tad ir jāsēžas traktorā un jābrauc apstrādāt kādu zemes gabalu, jo tā var apskatīt dabu, pavizināties vienatnē un galu galā izdarīt kādu lietderīgu darbu. Tomēr, ja laiks nav pārāk patīkams, tad var ieslēgt kādu komēdiju un kārtīgi izsmieties kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem.
Turpinot par atpūtu. Kas ir tālākā vieta, kur esi bijis vai gribētu būt?
Tālākā vieta, kur esmu bijis, ir Igaunija un Lietuva. Man īstenībā nepatīk ceļot - nekur nav tik labi kā mājās!
Ja tu laimētu ceļojumu un līdzi varētu ņemt vienu kolēģi – ar ko kopā brauktu?
Ja es laimētu ceļojumu, tad es kā ceļa biedru līdzi ņemtu sporta skolotāju Juri Ozolu, jo viņš no ceļojuma neatteiktos!
Sagatavoja:
Māra Some
Sabiedrisko attiecību daļa
